andrejsala.lv
Uz sākumu
Vēlos saņemt jaunumus
 
 
Attīstība Telpu noma Kultūra un Dzīvošana Par mums Karte
Pasākumu pārskatsObjektiMuzejiVideo
LV/EN/RU
Pasākumu pārskats
20.11.2008.
Saruna ar fotomākslinieku Ivaru Grāvleju

 

Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā Ēdnīca Andrejsalā 2008. gada pēdējā izstādē savus konceptuālos dokumentālos fotoattēlus piedāvā apskatīt fotomākslinieks Ivars Grāvlejs. Izstādei piešķirts nosaukums FAMU – aiz šī saīsinājuma slēpjas Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultāte, kur Ivars studējis no 2000. gada un pērn ieguvis maģistra grādu. Andrejsalā izstādīto fotouzņēmumu kolekciju mākslinieks pilnībā veltījis šai prestižajai augstskolai, kur savulaik zinības smēlies serbu kinorežisors Emirs Kusturica, čehu kinorežisors Milošs Formans, rakstnieks, dramaturgs, pēdējais Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels un daudzi citi ievērojami cilvēki.

 

Mūsu korespondente Ilona Trokša sastapa Ivaru Grāvleju Valsts proklamēšanas 90. gadadienas rītā Andrejsalas Ēdnīcā, kur mākslinieks rosījās, kopā ar draudzeni Petru gatavodams savu izstādi atklāšanai pēc pāris dienām.

 

Cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad paņēmi rokās fotoaparātu, līdz brīdim, kad sāki saukt sevi par fotogrāfu?

Es sāku bildēt jau bērnībā, bet apzināti fotografēju, kopš sāku apgūt fotogrāfiju pie Andreja Granta Tehniskajā Jaunrades namā. Tad vairāk sāku domāt par attēla saturu un kāpēc es fotografēju. Kad gāju skolā, bildēju savus klasesbiedrus, bet par profesionālu fotogrāfu kļuvu, kad sāku strādāt avīzē un ar šo darbu pelnīt naudu. Sākumā strādāju Dienā, pēc tam – Spogulī.

 

Kāds ir tavas jaunākās izstādes vēstījums?

Tā ir informatīva izstāde par skolu, kurā es mācījos, par mani.

 

Kāpēc izvēlējies mācīties tieši šajā Prāgas skolā?

Man to ieteica, bet vienmēr, kad man tiek uzdots šis jautājums, es atbildu, ka tas bija nepietiekamas informācijas dēļ. Man tolaik tiešām nebija daudz informācijas par FAMU, un es gribēju braukt mācīties uz valsti, kas ekonomiskā ziņā būtu līdzīga Latvijai, lai nebūtu jāpiedzīvo šoks. Protams, vēlējos arī čehu valodu iemācīties!

 

Vai ar izstādes palīdzību mēģini veicināt šīs mācību iestādes popularitāti Latvijā?

Tā izskatās, jā! Tur ir tas apslēptais moments – es it kā veidoju reklāmu mācību iestādei, taču tas sanāk automātiski, jo esmu tur piecus gadus mācījies, un izstāde ir atskaite, ko esmu mācījies. Protams, tā ir pašironija.

 

Vai šī izstāde bija apskatāma arī Prāgā?

Prāgā man ir bijušas daudzas izstādes, taču tur šo vēl neesmu rādījis. Izstādi par skolu es gribu rādīt pēc tam, kad šeit būšu uztaisījis dokumentāciju.

 

Tavu izstāžu saraksts ir tiešām iespaidīgs, iepazīties ar to var Laikmetīgās mākslas centra interneta vietnē.

Tā ir sanācis, cenšos piedalīties! Tā kā visu laiku nodarbojos ar fotogrāfiju, šai nodarbei ir liela nozīme izstāžu veidošanas procesā, projektu organizēšanā. Tas ir mans dzīves veids.

 

Vai uzskati fotogrāfiju par mākslu, vizuālās mākslas paveidu?

Liekas jocīgi, ka fotomāksla no pārējās mākslas tiek nodalīta. Es fotogrāfiju uztveru kā attēlu, līdz ar to tā vairāk atbilst vizuālās mākslas jēdzienam. Nav jau tik būtiski, kādā tehnikā darbs ir tapis! Var dažādi manipulēt ar fotogrāfiju, līdz vispār nekas no sākotnējā attēla nav palicis, tāpēc galvenais ir tas, kas attēlots.

 

Kādas aktualitātes, jaunas tendences vērojamas mūsdienu fotomākslā?

Nav manīts, ka kaut kas būtu radikāli mainījies. Par kopējo aktualitāti ir grūti runāt, jo katrā valstī ir nosliece uz ko citu. Piemēram, Čehijā vienmēr spēcīga bijusi dokumentālā fotogrāfija.

Esmu vairāk ieinteresēts fotogrāfiju uzlūkot mūsdienu mākslas kontekstā, līdz ar to es interesējos arī par mūsdienu mākslu. Prāgā ir spilgti izteikta mazbudžeta māksla. Mūsdienu mākslā ir tā, ka mākslinieks arvien biežāk un biežāk neko nemāk, un vairāk tiek apspēlēts kļūdas moments. Daudzi dara tik ļoti slikti, ka tas ir... labi!

 

Kā vērtē radošo profesiju apgūšanas iespējas Latvijā? Vai vari salīdzināt ar Prāgu?

Runājot par fotomākslu, salīdzināt ir grūti, jo Prāgā ir spēcīgas tradīcijas. Ne vien Prāgā, bet arī citur Čehijā ir ļoti daudz fotogrāfu skolu. Vispār tur ir ļoti daudz fotogrāfu!

Latvijā ir iespēja mācīties par fotogrāfu 34. arodvidusskolā, vēl Latvijas Kultūras koledžā var apgūt fotomenedžmentu. Liepājā Pedagoģijas akadēmijas paspārnē darbojas Jauno mediju skola, kur pasniedz fotogrāfi, un arī es tur esmu pasniedzējs. Protams, ir arī fotoklubi, tiek rīkota vasaras fotoskola, bet tas ir kaut kas pilnīgi cits, vairāk jau tāds pikniks.

Kopumā šeit ir baigi nabadzīgi... Kad nesen biju Liepājā, radās sajūta, ka uztaisīt skolu ir ļoti grūti, it īpaši ja tā ir valsts skola. Privātskolai ir vajadzīga tikai nauda un pasniedzēji, kas atbilst izglītības līmeņa ziņā. Kā jau visiem zināms, vairums Latvijas fotogrāfu visu ir apguvuši pašmācības ceļā – sēdējuši mājās, paši knibinājušies, ar kādu cilvēku aprunājušies, kaut ko nobildējuši.

 

Kāda loma ir fotogrāfijai kultūrvides atainošanā?

Protams, nozīmīga! Fotogrāfija ir konkrēta, to ir izdevīgi izmantot, kaut arī fotogrāfijai ir rāmis, kurā tu iekadrē, un daudz kas paliek ārpus rāmja. Fotogrāfijā ir notverts konkrēts mirklis, un, raugoties tajā, tu nezini, kas bijis pirms un kas bijis pēc attiecīgā mirkļa.

 

Kāpēc savai izstādei izvēlējies Andrejsalu?

Tā bija sakritība. Šīs izstādes tapšana bija problemātiska – cik ilgi es to taisu! Bija paredzēts to izstādīt pirms trim gadiem galerijā Daugava, taču bija finansiālas problēmas, tāpēc izstāde tika atcelta. Pēc kāda laika tā atkal bija paredzēta Daugavā, taču tur sākās ielas remonts un galerija tovasar tika aizvērta. Tika atceltas daudzas izstādes. Tad, meklējot kādu citu vietu izstādei, uzzināju par iespēju to uztaisīt Andrejsalā.

 

Vai uzskati Andrejsalu par piemērotu vietu izstādēm un radošām aktivitātēm?

Jā, noteikti, vienīgi te varētu būt vēl vairāk notikumu, jo Rīga nemaz nav tik bagāta ar vietām, kur daudz kas notiek. Vēl darbojas Spīķeri, bet pārējās vietas ir tādas, kur var dabūt telpu par samaksu. Tad jābūt tādiem darbiem, ko noteikti var pārdot. Es domāju, ka tās ir vairāk komerciālas iestādes, taču Andrejsalā ir tā iespēja, ka tu vari vienkārši eksperimentēt, un nav jādomā, vai izdosies savu darbu pārdot. Te nav galeriju, kas būtu ieinteresētas, lai es darītu noteiktu darbu un to eksponētu. Tā ir brīvība, kas nepieciešama māksliniekiem.

 

Vai esi bildējis arī Andrejsalu un tās apmeklētājus?

Ļoti minimāli, reiz bildēju vienam austriešu vortālam. Pagājušajā gadā nācu uz pasākumiem, bet nebildēju gan.

 

Kur vairāk uzturies – Rīgā vai Prāgā?

Pēdējo gadu lielākoties uzturējos Prāgā.

 

Kādas sajūtas pārņem tās reizes, kad apmeklē Rīgu?

Grūti pateikt, jo iepriekšējo reizi biju atbraucis uz pāris dienām darba jautājumos, tāpēc sanāca tā, ka gandrīz nevienu nesatiku, un tad tā skumji paliek. Šoreiz man līdzi atbraukusi Petra – viņa man palīdz taisīt izstādi, instalāciju, un nemaz nav skumīgi. Taču ja es te būtu viens, es tik un tā nevienam nezvanītu, jo man ir ļoti daudz darāmā, līdz ar to es droši vien satiktos ar cilvēkiem izstādes atklāšanā.

Katru reizi, kad studiju sākumā braucu šurpu, likās, ka notikušas būtiskas pārmaiņas, bet pēc trim gadiem sapratu, ka redzu izmaiņas sevī, nevis Rīgā. Tagad ir tā, ka viss ir noskaidrojies – raugos vairāk no distances, skatījums ir objektīvāks.

 

 

Izlasiet arī laikrakstā Diena 25. novembrī publicēto Viestarta Gailīša rakstu Kur nejaušība sastop neuzmanību!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

« Atpakaļ   |   Uz augšu   |   Izdrukāt


© SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” 2006-2018