andrejsala.lv
Uz sākumu
Vēlos saņemt jaunumus
 
 
Attīstība Telpu noma Kultūra un Dzīvošana Par mums Karte
Pasākumu pārskatsObjektiMuzejiVideo
LV/EN/RU
Objekti
Ziemeļu daļa
Termoelektrocentrāles (TEC) komplekss

 

Andrejsalas ziemeļu daļā atrodas trīs kultūrvēsturiski objekti, no kuriem lielāko teritorijas daļu aizņem bijušās spēkstacijas komplekss. Patlaban spēkstacija vairs neražo ne elektrību, ne siltumu, un ēka ir slēgta publiskiem apmeklējumiem un tajā rit izpētes darbi, lai to pārveidotu un pielāgotu Laikmetīgās mākslas muzeja vajadzībām. Muzeja izveides projektu izstrādājis pasaules slavu iemantojušais arhitektu birojs Office for Metropolitan Architecture Rema Kolhāsa vadībā.

 

Andrejsalas spēkstacija bijusi iedvesmas avots arī māksliniekiem – te tapusi Laboratory of Stage Arts performance TEC-1, savukārt agregātus savās gleznās iemūžinājis Andris Vītoliņš.  

 

 

Īsumā par TEC vēsturi

 

19. gadsimta beigās elektrība Rīgā kļuva arvien pieprasītāka, un gaišie prāti domāja, pētīja un gādāja par plašākas elektrostacijas būvi pilsētā. Drīz patiesi tapa pirmā lielākā elektrostacija – Rīgas pilsētas Elektrības iestāde, kas tika atklāta 1905. gada 14. maijā.

 

1901. gada 5. novembrī Rīgas pilsētas dome piešķīra kredītu 8000 rubļu apmērā stacijas projektēšanai, ko pēc pilsētas valdes ierosmes uzņēmās vācu inženieris Oskars fon Millers, kas savā dzimtenē bija plaši pazīstamais speciālists spēkstaciju celtniecībā. Elektrostacijas ēkas projektu izstrādāja arhitekts K. Felsko. Elektrostacijas izbūve pēc projekta bija paredzēta trijās kārtās. Pirmā kārta paredzēja izbūvēt galveno ēku, uzstādīt mašīnas un katlus 170 kW jaudai un kabeļu tīklu iekšpilsētā. Otrā kārta paredzēja paplašināt mašīnu jaudu un izbūvēt tīklu Pārdaugavā, trešā kārta – paplašināt mašīnu jaudu līdz 5200 kW un izbūvēt tīklus pilsētas nomalēs. Pirmizbūves izmaksa bija ap 1 miljonu 450 tūkstoši rubļu. Stacijas ēkas izbūve tika pabeigta 1904. gada vasarā, un jau septembrī sākās mašīnu un katlu montāža. 1904. gada vasarā izbūvēja 22 km augstsprieguma un 48 km zemsprieguma kabeļu tīklu un uzstādīja 57 transformatoru punktus. Līdz 1. Pasaules karam elektroenerģijas patērētāju kopskaits pilsētā bija pieaudzis 20 reižu, transformatoru kopjauda vairāk nekā desmit reižu, bet kabeļu tīkla kopgarums – vairāk nekā piecas reizes.

Pasaules karš pārtrauca spēkstacijas normālu darbu. 1915. gadā stacija bija spiesta no pirmklasīgu Anglijas ogļu dedzināšanas pāriet uz Krievijas Donas baseina akmeņoglēm. Arī tās nepiegādāja pietiekamā daudzumā, un spēkstacija 1916. gadā ogļu vietā sāka lietot malku. Daļa spēkstacijas iekārtu tika evakuēta 1915. un 1916. gadā.

1919. gadā spēkstacija vairs nespēja apmierināt visus enerģijas pieprasījumus. Tikai 1920. gadā tika sagādāti daži katli un 1923. gadā iedarbināts viens a/s AEG 5300 kW turboģenerators. Arī trīsdesmitajos gados veiktā spēkstacijas rekonstrukcija nespēja nodrošināt pieaugošo elektroenerģijas pieprasījumu, jo elektrību sāka arvien plašāk izmantot ne vien rūpniecībā, bet arī citās tautsaimniecības nozarēs un mājturībā.

2. Pasaules karā Rīgas elektroapgādes sistēma faktiski tika nopostīta pilnīgi. Atkāpjoties no Rīgas, vācu armija uzspridzināja Andrejsalas spēkstaciju. Neizpostīta palika vienīgi ēkas galvenā fasāde.

 

Spēkstacijas turpmāko attīstību raksturo šādi gadskaitļi un notikumi:

  • 1946. gada 10. aprīlī strāvu sāk dot pirmais turboģenerators atjaunotajā Andrejsalas elektrostacijā;
  • 1960. gadā atjaunota stacijas nominālā jauda;
  • 1962. gadā bez akmeņoglēm kā kurināmo sāk izmantot dabas gāzi;
  • 1965. gadā nodod ekspluatācijā pārējos ūdens sildāmos katlu, kas tika piegādāti no Čehoslovākijas;
  • 1967. gadā sāk ražot un iedzīvotājiem piegādāt siltumenerģiju; kā kurināmo sāk izmantot arī mazutu;
  • 1971. un 1972. gadā nodod ekspluatācijā pārējos ūdens sildāmos katlus;
  • 1974. gadā centrāle pāriet uz ekonomiski izdevīgu režīmu elektroenerģijas un siltumenerģijas izlaidē;
  • 1987. gadā iedarbina abus boilerus, termocentrāle pārstāj ražot elektroenerģiju;
  • 2004. gada 31. maijs ir termoelektrocentrāles pēdējā darba diena;
  • 2005. gada 14. maijā svin termoelektrocentrāles 100. gadadienu;  
  • 2006. gada 4.–6. maijā atver ekspozīciju Robežas, kas ietilpst starptautiska mākslas projekta Vietas apzināšana. Apziņas lokalizēšana programmā.

 

Vairāk par spēkstacijas vēsturi iespējams uzzināt, apmeklējot Enerģētikas muzeju Andrejsalā, Andrejostas ielā 19.

 

 

Krasta stacija

 

Andrejsalas ziemeļu daļā atrodas Krasta stacija – objekts ar kultūrvēsturisku vērtību, kuram saglabāta vieta turpmākajos teritorijas attīstības plānos. Šo dzeltenīgi pelēko ķieģeļu būvi, kuras kopējā platība ir 909,7 kvadrātmetri, nav iespējams nepamanīt, ejot kājām vai braucot cauri Andrejsalai no dienvidiem uz ziemeļiem vai pretējā virzienā, jo ēka atrodas pašā Andrejostas ielas malā.  

 

Nepieciešamība izveidot Krasta staciju pirmoreiz minēta 1895. gadā, kad tika spriests par toreizējās pilsētas dzelzceļa infrastruktūras pārveidi un lemts par Eksportostas rajonā iekārtotās Rīgas tirdzniecības ostas turpmāko attīstību.  

 

Krasta stacija jeb, kā tolaik mēdza sacīt, dzelzceļa osta tika nodota ekspluatācijā 1907. gadā, kad 4,5 verstis (4,8 km) garais Baltijas maģistrālā dzelzceļa atzars Rīga–Elevators jau bija izbūvēts. Krasta stacijas kompleksā ietilpa arī vairākas pagaidu tipa, kā arī viena pastāvīga četrstāvu noliktava Daugavas krastā, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Kompleksa izbūvei Krievijas impērija piešķīra vairāk nekā 2 milj. rubļu.    

 

Gadu gaitā Krasta stacijas ēka savas pamatfunkcijas nav mainījusi, proti, dzelzceļa kravu administrēšana tur notikusi jau kopš pašiem pirmsākumiem (19. un 20. gs. mijā apmēram 2/3 no visām Rīgā ienākošajām kravām tikušas eksportētas uz ārzemēm). Mūsdienās dzelzceļa posmam Čiekurkalns–Krasta stacija ir stratēģiskās jeb valsts nozīmes statuss, savukārt pati stacijas ēka ir labā stāvoklī. Patlaban plānots veikt ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti, lai rekonstrukcijas projektā paredzētu ēkas arhitektūras vērtību un detaļu atjaunošanu, tādējādi ļaujot ēkai atgūt savu potenciālo kvalitāti.

 

 

Dzīvojamais nams Andrejostas ielā 1a

 

Andrejostas ielā 1a atrodas ēka, kurai ir unikāls statuss – tā ir vienīgā dzīvojamā māja Andrejsalā. Mājas celtniecība tika sākta 1957. gada maijā, un jau deviņus mēnešus vēlāk – 1958. gada februārī – industriālajā vidē starp divām kopmītņu un noliktavu ēkām, kas sen jau nojauktas, slējās jauns divstāvu nams ar 12 dzīvokļiem.

 

Lēmums par šīs un vēl trīs dzīvojamo ēku būvniecību tika pieņemts, lai ar dzīvojamām platībām nodrošinātu ostas darbiniekus pašu teritorijā. Būvējot dzīvojamās ēkas pilsētā, daļa no ostas celtniecības pārvaldes uzbūvētajiem dzīvokļiem bija jāatdod militāristiem un dzelzceļa darbiniekiem, bet ostas rīcībā palika ap trim ceturtdaļām dzīvojamās platības. Šāds sadalījums neapmierināja ostas priekšnieku, kura pārraudzībā atradās Andrejsala, tāpēc šeit tika sākta ar augstākām institūcijām nesaskaņota dzīvojamo ēku būvniecība. Par nelegālo būvniecību ostas priekšnieks saņēmis rājienu, un turpmākie celtniecības projekti tikuši apstādināti. Kuriozs ir fakts, ka ēka, kuru Andrejsalas turpmākās attīstības plānos paredzēts saglabāt, tapusi nelikumīgi un tikusi legalizēta tikai tās ekspluatācijas gaitā.

 

Valentīns Ļevčiks, kas kopā ar citiem ostas strādniekiem cēlis šo namu no pašiem pamatiem līdz pat jumtam, joprojām dzīvo Andrejsalā. Viņš stāsta, ka māja kopš uzcelšanas nemaz nav mainījusies – nemainīgā izskatā tā stāv jau 50 gadus, vien laika zobs pabojājis fasādi. Laikā, kad celta ēka, aktīvi funkcionējusi osta, vecais elevators, dzelzceļš un spēkstacija; plašāka apbūve – ēkas pie dzelzceļa stacijas, jaunais elevators – notika pagājušā gadsimta 70. gados. Par skaistāko laiku Andrejsalā V. Ļevčiks uzskata tieši 70. un 80. gadus, kad osta nodarbināja ap 300 krāvēju no Moldovas, Baltkrievijas un Krievijas, kas dzīvoja strādnieku kopmītnēs, Andrejsalā strādāja veikals un nebija jāmēro ceļš uz pilsētas centru, lai iegādātos pārtiku un citas sadzīvei nepieciešamās preces.

 

 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

« Atpakaļ   |   Uz augšu   |   Izdrukāt


© SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” 2006-2018