andrejsala.lv
Uz sākumu
Vēlos saņemt jaunumus
 
 
Attīstība Telpu noma Kultūra un Dzīvošana Par mums Karte
KoncepcijaDetālplānojumsVēsture
LV/EN/RU
Vēsture
Andreja dambis un Muitas dārzs

 

Daugavas salu lielākās daļas jau sen vairs nav — tās vai nu aiznestas jūrā, vai savienotas ar vienu vai otru Daugavas krastu un noasfaltētas. Salas dažkārt nosauktas to pirmo iedzīvotāju vai citādi ievērojamu cilvēku vārdos. Ir gadījumi, kad salas latviskais nosaukums radies, neprecīzi tulkojot vai atdarinot vācisko nosaukumu, tāpat kā tas noticis ar dažām Rīgas ielām, piemēram, vācietis Heziods Fegezaks devis vārdu Vējzaķsalai. Taču visbiežāk salas nosaukumā atspoguļoti kādi uz tās manīti augi vai dzīvnieki, ar to saistīti notikumi vai parādības. Rīgas ostas kādreizējās robežās bijušas četras Putnu salas un pāris Zaķu salu. Bijusi Zirgu sala, Rutku sēklis, Gulbju sēklis, Suņu un Siena sala. Grūtāk izskaidrot Miesnieku vai Gubernatora salas (sauktas arī par Komandanta salu) nosaukuma rašanos. Toties nekādas grūtības nesagādā Mīlestības saliņas vārds (līdz Pirmajam pasaules karam pāri tās stūrim stiepās tilts starp Daugavgrīvu un Bolderāju). Starp citu, šis nosaukums tāpat kā pati sala ir visai jauns: vēl 1913. gadā sala tikai aprakstīta, bet nav nosaukta.

 

1807. gada ostas plānā Andrejsalas vēl nav, bet Daugavā iepretim Ķeizardārzam atzīmēts sēklis. Tas pakāpeniski audzis, līdz pacēlies virs ūdens un 19. gadsimta vidū ieguvis tiesības saukties par salu. Kāpēc tieši par Andrejsalu (Andreasholm), to nav izdevies noskaidrot. Varbūt vārds dots, godājot apustuli Andreju, kura krustu cars Pēteris I ievietojis Krievijas kara flotes karogā? Tam gan sala, šķiet, bijusi par mazu un necilu. Varbūt uz tās savu māju uzcēlis kāds latviešu zvejnieks vārdā Andrejs? Tiesa, sala it kā esot bijusi neapdzīvota.

 

Var uzskatīt, ka Andrejsala pieder Daugavas salu visjaunākajai paaudzei: kad upe šajā vietā vēl bija krietni platāka, tās labajā krastā atradās Bisenieka sala. Lielu tās gabalu aiznesa palu ūdeņi, bet atlikusī daļa savienojās ar krastu. Vēlāk aptuveni šajā pašā vietā izveidojās Fosa sala, kuras nenoskalotā daļa tagad atrodas zem Viesturdārza.

 

Arī pati Andrejsala kā sala nepastāvēja ilgi. 1869.-70. gadā Napjerska Daugavas regulēšanas plāna ietvaros labajā krastā uzbūvēja aptuveni vienu kilometru garu dambi, projektējot nosauktu par YZ dambi. Tas sākās iepretim Rīgas pils pa straumi vērstajam zemākajam stūrim (tolaik šeit atradās Citadeles kanāla slūžas) un beidzās pie Andrejsalas. Slīpi pret upes vidu uzbūvētā dambja galvenais uzdevums bija koncentrēt un pastiprināt straumi un līdz ar to virzīt smilšu plūsmu uz jūru.

 

Andreja dambis cieši nepiekļāvās tāda paša nosaukuma salai, bet gan beidzās uz sēkļa, resp., uz salas zemūdens daļas. Iespējams, Napjerskis, veidojot šī dambja projektu, būs uzskatījis, ka straumes atvirzīšanai no krasta nav nepieciešams dambi cieši savienot ar salu. Tāpat nav izslēgts, ka nestabilā un zemā smilšu sēre —Andrejsala — būves laikā, mainoties straumei un sanešu plūsmai, pārvietojusies nedaudz zemāk jeb „aizbēgusi” no dambja. Šķietami nenozīmīgajam apstāklim, ka Andreja dambis nesniedzās līdz Andrejsalai, bija liela nozīme vēlāk. 

 

Rīgas ostā joprojām bija ļoti jūtams piestātņu trūkums, un tas radīja ideju izmantot kravas operācijām Andreja dambi. 1870.-72. gadā upes pusē gar dambi tika veikti padziļināšanas darbi. RBK atskaitē atzinīgi novērtēts fakts, ka iegūta jauna piestātņu vieta aptuveni 500 asu jeb viena kilometra garumā. Tā kā dambim bija slīpas laukakmeņu krāvuma nogāzes, kuģi nevarēja tam cieši pietauvoties un nācās izmantot laipas.

 

Drīz pēc būvdarbu pabeigšanas Andreja dambja augšējo posmu 300 asu garumā atsavināja koplietošanai un nodeva Muitas valdes rīcībā. 1875.-77. gadā no pils virzienā pa straumi uz leju ierīkoja Muitas krastmalu. Slīpās nogāzes vietā izveidoja vertikālu akmens sienu, kuras augšējā mala pacēlās 10 pēdas virs vidējā ūdens līmeņa.

 

Sākotnēji krastmalas dārza teritorijā ticis ierīkots šaursliežu dzelzceļš. Jādomā, ka vagonus pa to vilkuši zirgi, bet sliedes nav vedušas ārpus žoga. Taču drīzumā Muitas krastmalu ar ārpasauli savienoja arī īsts dzelzceļš. Raugoties no šodienas viedokļa, īpatnēja liekas tā trases izvēle, tomēr jāatzīst, ka tobrīd tā bija visracionālākā. Lai gan pastāvēja jau 1873. gadā ierīkotais dzelzceļš uz Jaunmīlgrāvi, atzara būve no tā uz Muitas ostu būtu bijusi dārga un sarežģīta, jo Daugavas labais krasts lejpus pilsētas vēl bija neizbūvēts, zems un līčiem izvagots. Tādēļ jauno sliežu ceļu ierīkoja Daugavmalā. Tātad no Rīgas centrālās stacijas dzelzceļa atzars gāja pāri vietai, kur tagad atrodas Centrāltirgus paviljoni, pa Maskavas ielu cauri viaduktam zem 1872. gadā atklātā pirmā dzelzceļa tilta uzbēruma un tālāk pa Daugavmalu uz Muitas krastmalu. Tā kā upes krasts pretī Vecpilsētai šajā laikā kalpoja gan kā osta, gan kā tirgus, gan arī vēl citiem mērķiem (piemēram, šeit atradās arī uzbrauktuve uz Plosta tilta), tad dzelzceļa līnija šai vietai piešķīra vēl papildu dzīvīgumu. Dīvaini, bet neviens mākslinieks, attēlojot pilsētas panorāmu, tās priekšplānā nekad nav attēlojis dūmojošu lokomotīvi…

 

Dzelzceļa atzaru Daugavmalā ierīkoja ne vēlāk par 1881. gadā, un tas pastāvēja vismaz līdz 1896. gadā, kad cauri Andrejsalai tika izbūvētas sliedes, kas Muitas ostu savienoja ar galveno dzelzceļa līniju un veco, pilsētas dzīvi traucējošo dzelzceļa līniju likvidēja. Sliedes līdz pilij stiepās līdz pat 20. gs. sākumam, nobeidzoties ar strupceļu.

 

Pēc ilgstošiem Finanšu ministrijas ierēdņu strīdiem ar lieltirgotājus pārstāvošo RBK 1899. gadā Muitas krastmalu pagarināja, pievienojot tai atlikušo apmēram 200 asis garo Andreja dambja daļu. Taču drīz vien arī ar to izrādījās par maz. Muitas dārzu tālāk varēja paplašināt tikai uz upes vai aiz dambja esošās sauszemes rēķina, bet kuģu apgrozījumu — nevis palielinot piestātņu garumu, bet gan paātrinot to izkraušanu. 1910. gadā sākās plaši krastmalas pārbūves un modernizācijas darbi.

 

 
 
 
 
 
 
 
 

« Atpakaļ   |   Uz augšu   |   Izdrukāt


© SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” 2006-2018