andrejsala.lv
Uz sākumu
Vēlos saņemt jaunumus
 
 
Attīstība Telpu noma Kultūra un Dzīvošana Par mums Karte
Pasākumu pārskatsObjektiMuzejiVideo
LV/EN/RU
Kultūra un Dzīvošana
30.04.1600.
Andrejsala – piemērota vieta mūsdienīgas peldvietas iekārtošanai

 

Vēlreiz caurskatot Andrejsalas attīstības vēstures liecību krājumu, skatiens pakavējās pie kāda attēla, kurā redzama Andrejostas krastā pietauvota liela peldoša konstrukcija. Papētot to sīkāk un atsaucot atmiņā dažus mūsu galvaspilsētas labiekārtojuma vēstures faktus, secināts, ka attiecīgā konstrukcija ir peldošais baseins jeb pilsētas publiskā peldētava, kas pārvietota un pietauvota Andrejsalas krastmalā pārziemošanai. Daugavas vidū pretī Vecrīgai novietota, tā ir bijusi pilsētas centrālā peldētava, kas rīdziniekiem aktīvi kalpojusi no pagājušā gadsimta 20. gadu vidus līdz vismaz 1940. gadam – vasarā peldētava bijusi piesaistīta Pontonu tiltam, kas atradās apmēram turpat, kur tagad Akmens tilts. Rudenī peldētavu pārvietoja uz Andrejostu, lai pasargātu to no ledus kaitējuma.

 

Par šo faktu liecina laikrakstā Latvijas Kareivis 1926. gada 1. oktobrī publicētā ziņa ar virsrakstu Pilsētas peldētavas slēgtas: „Pilsētas peldētavu Daugavā, pie pontona tilta aizvakar izjauca un vakar nogādāja uz Andreja ostu ziemas guļā. Peldētājiem, kuri šo sportu nolēmuši piekopt arī oktobra un novembra mēnešos, atļaus peldēties no peldētavas Andreja ostā.” Vasarā peldētava bijusi iecienīta, ko varētu izskaidrot ar tās atrašanās vietu un vieglo piekļūšanu – pa Pontonu tiltu Daugavu šķērsoja sabiedriskais transports, un, iespējams, līdzās baseinam bija iekārtota arī pieturvieta. „Pilsētas peldētavu pie pontontilta pēdējās saulainās dienās vēl apmeklē caurmērā ap 1000 personas dienā. (..) Peldētājus ielaiž peldētavā tagad līdz plkst. 8 vakarā,” vēstījis Latvijas Kareivis 1930. gada 21. augustā.

 

Kā savā rakstā Peldētavu jautājums Rīgā norāda arhitekts Jānis Lejnieks (publicēts 2006. gada martā žurnālā Māksla+; pilns raksts lasāms šeit – ārējs resurss), „divdesmito gadu nogalē pilsēta izbūvēja divas bezmaksas un divas maksas peldētavas, tostarp peldošo baseinu Daugavas vidū, kurš bija saistīts ar Pontonu tiltu. Rīdzinieki no jūlija līdz oktobrim varēja apmeklēt peldētavas gan pirmajā klasē – ar ieejas maksu 20 santīmi, gan otrajā klasē – ar četras reizes zemāku ieejas maksu.”

 

30. gados publisko peldvietu skaits Rīgā bija kļuvis kuplāks, un par to vēsta pazīstamā literāta Andreja Skaiļa (dz. 1927) stāsts Džumpošana un copēšana 2001. gadā izdotajā atmiņu krājumā Toreiz blusas lēca augstāk. Pirmskara puikas un palaidnības (izd. A. Mellupes SIA BO Likteņstāsti): „Tas ir traģiski, bet puikas šodien nezina, ko džumpošana nozīmē. Peldēšanu, mīļie nezinīši, peldēšanu! Nav izslēgts, ka arī vārdu peldēšana viens otrs puika nav dzirdējis, jo, piemēram, Āgenskalna tuvumā nevienas džumpotavas, respektīvi, peldētavas, vairs nav, bet agrāk bija sešas. Se-šas! Trīs īpaši ierīkotas un trīs pašu izraudzītas.(..)”

 

Peldētavu pie Pontonu tilta 30. gados A. Skailis apraksta šādi: „Pašreizējā akmens tilta vietā kādreiz bija pontontilts, un pie pontontilta pavasaros Daugavas vidū noenkuroja lielu dēļu kasti. Ļoti lielu! Vienā kastes daļā dziļums bija pieaugušam onkulītim līdz krūtīm, otrajā, sīkajiem domātajā, apmēram metrs. Precīzi to nevarēja pateikt, jo Daugava pa dēļu spraugām kastei plūda cauri – un ūdenslīmenis svārstījās atkarībā no vēja virziena. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka pontontilta vidū pie kastes esot bijusi tramvaja pietura, bet to es neatceros. Trepes gan tur bija, pa tām varēja nokāpt lejā, samaksāt divdesmit santīmu, būdiņā izģērbties – un, lūdzu, lec ūdenī! Puikas laida par brīvu, un tomēr pontontilta džumpotava īpaši iecienīta nebija. Iemesls ļoti vienkāršs – neiejūtīga attieksme. Dziļākajā kastes daļā puikas džumpot nedrīkstēja, varot noslīkt, bet seklākajā vienmēr salīda mammas ar saviem sīkajiem, un tās stipri krita uz nerviem. Tiklīdz puikas drusku atraisījās, sāka šļakstīties un ūdenī mest kūleņus, mammas tūlīt ķērca: „Ūja, mežoņi! Ūja, mežoņi!” Ja nav, lai nav tai kazai piena, sarūgtinātie puikas lielajai kastei cēli uzspļāva un gāja uz Balastdambja džumpotavu.”

 

Peldvietā, kas bija iekārtota pie Balsta dambja, bija iespējams apgūt peldēšanas iemaņas treneru vadībā, taču zināms, ka to pašu varējis darīt arī baseinā pie Pontonu tilta. 1932. gada jūnijā Latvijas Kareivis publicējis ziņas, ka tur peldēšanas apmācību skolēniem vasaras brīvlaikā bez maksas rīkojusi Rīgas pilsētas valdes jaunatnes un kultūras nodaļa, turklāt centīgākie kursanti pēc nodarbību beigām saņēmuši bezmaksas ieejas kartes.


Hronoloģiski jaunākā liecība par peldētavu pie Pontonu tilta datēta ar 1940. gada 18. maiju, kad Latvijas Kareivis ziņoja par pilsētas peldētavu gatavību sezonai. „Rīgas pilsētas peldētavās apmeklētāju skaits ar katru gadu pieaug, it sevišķi labi apmeklēta ir Daugavas peldētava pie pontonu tilta,” sacīts laikrakstā.

 

Kopš pirmskara laikiem ir apritējuši 70 gadi, un jāpiekrīt A. Skailim, ka mūsdienās Rīgas centrā vai tā tuvumā labiekārtotu publisku peldvietu vairs nav. Karstās vasaras dienās bērni un jaunieši izvēlas peldēties visdažādākajās ūdenstilpnēs, kuras nebūt nav piemērotas šai nodarbei, tāpēc atbildība par savu veselību jāuzņemas vien pašiem peldētājiem. Dīķis Uzvaras parkā un pie pieminekļa Pārdaugavā, pilsētas kanāls, Daugava starp Lucavsalu un Zaķusalu un pie Ķīpsalas – šīs vietas izraugās daudzi rīdzinieki, lai svelmē veldzētos pie ūdens, nemērojot ceļu uz Jūrmalu, Bolderāju, Vecāķiem vai Saulkrastiem pārblīvētā vilcienā vai autobusā. Kopš Andrejsalas teritorija kļuvusi pieejama sabiedrībai, arī šeit katru vasaru var sastapt arvien vairāk peldētāju, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās Eksporta ielas rajonā un cituviet pilsētas centrā. Reiz apvaicājoties dažiem jauniešiem, kā veicas ar peldi Eksportostas ūdeņos, saņēmām atbildi: „Forši, – silts ūdens, varbūt bišķi netīrs, toties nav nekur jābrauc un jābrien pāri n-tiem sēkļiem!”    

Andrejsalas attīstības koncepcijā tās autori Office for Metropolitan Architecture (Rems Kolhāss) un Inside Outside ir paredzējuši arī publisku peldvietu, kas nākotnē varētu teicami papildināt kvalitatīvo publisko telpu jaunajā pilsētas centra daļā. Uzskatāmi piemēri – atklāti publiski peldbaseini blakus ūdenstilpnēm – atrodami daudzās pasaules metropolēs, un kāpēc lai mūsu pilsēta būtu izņēmums, ja "visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī"?

 

Apskatiet arī Mortena Vasinga uzņemto Kopenhāgenas publiskā peldbaseina fotoattēlu slīdrādi (ārējs resurss)!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

« Atpakaļ   |   Uz augšu   |   Izdrukāt


© SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” 2006-2017