andrejsala.lv
Uz sākumu
Vēlos saņemt jaunumus
 
 
Attīstība Telpu noma Kultūra un Dzīvošana Par mums Karte
Pasākumu pārskatsObjektiMuzejiVideo
LV/EN/RU
Kultūra un Dzīvošana
18.06.2011.
Stūrī. Portāls diena.lv par izrādi "Heda" Andrejsalā
Reiņa Dzudzilo telpa apvērsusi skatuves rampu otrādi, atstājot katru vienu pašu savā skatu lodziņā, ļaujot citiem ielūkoties arī viņa privātajā telpā. Sandra Zvīgule Hedas lomā filigrāni strādā ar smalkām emocionālām niansēm tēlā, taču spēj arī mirklī pārslēgties uz asu komentāru no malas nereālistiskā formā. Foto: Kristians Putniņš, "Dienas mediji"

Henrika Ibsena Hedas Gableres iestudējumā, ko veidojuši Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs, pirmais uzrunā vizuālais aspekts – Reiņa Dzudzilo telpa. Rūpnieciskā angārā Andrejsalā iebūvēts trīsstāvīgs finiera kubs, kura iekšpusē – balti krāsota gandrīz tukša spēles telpa. Skatītāji sēž konstrukcijas ārpusē, notiekošo vēro pa nelieliem lodziņiem, kas paver skatienam Tesmaņu salonu, plašākā nozīmē – Hedas pasauli. Pirms izrādes skatītāji kāpelē pa stāviem, izvēloties labākās sēdvietas, fotografējas. Amizanti. Tomēr scenogrāfija šoreiz ir vairāk nekā tikai efekts. Līdzīgi kā iestudējums, kas ļauj pa jaunam paskatīties uz šķietami tik labi zināmo lugu.

 

 

 

Radošās komandas varoņdarbs

 

Studiju darbiem raksturīga īpatnība, kas jāņem vērā, – tie tapuši būtiski ierobežotos finansiālos apstākļos. Lielākoties tas nozīmē, ka doma jāizloba no profesionāli un amatieriski izpildītu elementu jūkļa. Tāpēc fakts, ka Hedā nekas neliecina, ka šī nav repertuāra teātra veidota izrāde, ir režisoru, radošās komandas un producentu kolektīvs varoņdarbs. Protams, Elmāram Seņkovam un Jurijam Djakonovam arī laimējies – viņi strādājuši ar virkni vadošo Latvijas teātru profesionāļu.

 

Sandras Zvīgules Heda, manuprāt, šosezon ierindojama starp labākajiem aktierdarbiem Latvijā. Aktrise filigrāni strādā ar smalkām emocionālām niansēm tēlā, taču spēj arī mirklī pārslēgties uz asu komentāru no malas nereālistiskā formā. Lēcieni no viena mēroga otrā un atpakaļ ir tik meistarīgi, it kā tas viņai neprasītu ne mazākās pūles. S. Zvīgulei līdzās Gatis Gāga (Lēvborgs), Normunds Laizāns (Braks), Jānis Vimba (Tesmanis), Madara Botmane (Tea) – katrs niansēs atšķirīgiem paņēmieniem veido ne tik daudz Hedas galmu, kā ierasts lielā daļā interpretāciju, bet pilnasinīgus, pretrunīgus tēlus ar savām sāpēm, interesēm, eksplozīvu temperamentu. No ansambļa izdalās tikai Leonarda Ķestere, kuras mīlestība pret spilgtu formu smalki psiholoģiskās izrādes kontekstā drīzāk nodarījusi pāri, nevis palīdzējusi viņas tantei Jullei, un Paula Prozoroviča, kuras iemiesotajai kalponei Bertai ne lugā, ne izrādē nav būtiskas lomas. Varbūt tāpēc jaunā aktrise bez lielas skatuves pieredzes palikusi tikai pie labi izpildīta lomas fiziskā zīmējuma.

 

Trausla, ar reprezentablu fasādi

 

Kopumā aktierspēle neļauj interesei atslābt ne mirkli. Tomēr ierobežotā apjomā gribas dažus vārdus pateikt arī par scenogrāfiju un režiju. Gan R. Dzudzilo telpa, gan E. Seņkova un J. Djakonova darbs ar H. Ibsena tekstu Hedā pierāda ne tikai viņu profesionalitāti, bet arī oriģinālu, organisku teātra domāšanu. Latvijā diemžēl ierasts, ka scenogrāfs lielākoties telpu noformē. R. Dzudzilo piedāvājums ir konceptuāli citāds, un ne tikai tāpēc, ka viņš telpu būvējis fiziski. Scenogrāfija iemieso būtisku nozīmes slāni, pati būdama nekustīga, tā spēlē līdzi aktieriem.

 

Heda latviešu H. Ibsena interpretāciju vidū ieņem savdabīgu vietu. S. Zvīgules Heda nav dēmoniska mēroga pārdabiski stipra būtne. Viņa ir pat visai trausla sieviete, kura sev uzbūvējusi reprezentablu fasādi. Kopā ar J. Vimbas Tesmani viņa pozē publikas priekšā un vismaz sākumā kontrolē to, kā pasaule viņu redz, cik tuvu tā viņai spēj piekļūt. Viss mainās otrajā izrādes daļā, kad pār varones galvu sāk gāzties sīku nelaimju lavīna. Lai kā sievišķīgā paštaisnumā Hedai patiktu iztēloties sevi par liktenīgo sievieti, G.  Gāgas Lēvborgam ja nu vispār kāda, drīzāk svarīga ir Tea. Neparasti aktīvais N. Laizāna asesors Braks dzen stūrī burtiskā un pārnestā nozīmē. Un tad jau vēl finansiālas rūpes, grāmata, bērns... To, ka Heda vairs nekontrolē savu pasauli, brīnišķīgi uzsver telpas izmantojums – pēkšņi Braks parādās spēles telpā otrā stāva līmenī viņai aiz muguras, nevis ienāk pa durvīm. Vai Teas balss skan kaut kur reālistiskas telpas izpratnē gluži nepareizā vietā – virs galvas. Ne tikai varoņi, pat telpa jeb dzīve dzen stūrī. Izeja ir tikai pašnāvība, kas Hedā ir nevis Gableres spēka, bet vājuma pierādījums. Kā ar zināmu pārsteigumu konstatē Braks: „Tā nedara.” Jo tik jūtīgi jau pasauli neuztver. Dara? Šo jautājumu izrāde uzdod skatītājiem. Jo telpa apvērsusi skatuves rampu otrādi, atstājot katru vienu pašu savā skatu lodziņā, ļaujot citiem ielūkoties arī viņa privātajā telpā.

 

Zane Radzobe, diena.lv (publicēts 17.06.2011.)

 

Apskatiet arī LTV1 raidījuma Panorāma sižetu par izrādi!


« Atpakaļ   |   Uz augšu   |   Izdrukāt


© SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” 2006-2017